Diemžēl: vai ir briesmas?

Vainot citus cilvēkus par viņu nepatikšanām un patValstī vai pasaulē kopumā ir visvienkāršākā pieeja, saskaroties ar grūtībām. Viņu kļūdas grūti atzīt, tas vienmēr ir vieglāk ievērot pozīciju "Es esmu labi, un tie -. Nē, es esmu labs, un tie ir slikti" Sirds žēlums ļauj mums mazināt grūtības.

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas ļauj mums tikt galā ar problēmām un virzīties uz priekšu. Tāpat, ja es pats neatbalstu, un es nenožēlos - kas vēl to darīs? Bet ilgtermiņā pašcieņa var būt postoša.

Ja mēs piedzīvosies nožēlojami par sevi, agrāk vai vēlāk mēs nonākam slēgtā lokā. Pašsirdība, šķiet, ir palīdzējusi pārvarētviena problēma - bet tad parādās nākamais. Un tad būs vēl viens, un vairāk, un vairāk ... Visi, jo mēs esam pārāk aizņemti, lai reāli īstenotu kaut ko - mēs jūtamies žēl par sevi, enerģiju un spēkiem, kurus var atrast daudz vairāk lietderīgas.

Lai kaut ko mainītu uz labo pusi, jums ir jāuzņemas atbildība. Bet pašpelnība ar atbildību ir slikti apvienota. Mēs sevi nožēlojam tieši tāpēc, ka mēs baidāmies par atbildību, sekām. Pat, ja mums ir taisnība, un mēs patiešām esam apvainoti, vienmēr ir vieglāk sevi nožēlot, nevis ļaunprātīgai personai dot reālu pretošanos: bet pēkšņi es to pasliktinošu.

Nav brīnums, ka vārdi "žēl", "žēl" un "patētisks" viens saknes. Pastāvīgi žēlsirdīgs cilvēks tiešām ir dievbijīgs, viņš reti izraisa līdzjūtību citiem. Pielūdzot sevi, jūs lolojat savu iekšējo zaudētāju. Diemžēl tiek saukta par cilvēka iekšējā vergu galveno sajūtu - viņa vājuma vergu, kurš nespēj realizēt savu potenciālu un sasniegt to, ko viņš var sasniegt.

Sirds žēlums var izpausties dažādos veidos. Katru reizi, kods, ko jūs sakāt: "Es gribu mācīties angļu valodu, bet man nav iespēju" vai "Es vēlos iesaistīties sportā, bet man nav laika" - jums patīk pašam sevi (vai vienkārši to īsti nevēlaties). Procrastinācija ir arī pašnāvības sekas, tas tikai "ēd" jūsu laiku, pilnīgi nedodot dzīvi vieglāku.

Protams, ir gadījumi, kad pazemība ir pamatota. Dažreiz tas tā notiekapstākļi nav jūsu labā, un jūs tiešām nav vainīgi. Šajā gadījumā jūs varat un jums vajadzētu nožēlot sevi. Bet, ja tas kļūst par paradumu, un upura stāvoklis kļūst par tavu likumu, jums ir jāgatavojas nepatīkamām sekām.

Parasti pastāvīgi vēlas sevi novest pie negatīvām sekām - gan garīgajai, gan fiziskajai veselībai. Par garīgo plānu tas izraisa aizkaitināmību, dusmas, aizvainojumu, neuzticēšanos. Ir skaidrs, ka cilvēki sāks izvairīties no saziņas ar tevi, un tas radīs jaunu žēlastības pakāpi - "viņi ir slikti, neviens man nepatīk" un tamlīdzīgi aprindās.

Bet tas nav tik slikti. Tikai daži cilvēki domā, ka bieža un ilgstoša pašcieņa var izraisīt fiziskas veselības problēmas: sirdsdarbības sirdsklauves, aizdusa, reibonis,slikta dūša, vemšana un pat ģībonis. Lieta ir tāda, ka pastāvīga pašcieņa rada neviromediatora acetilholīna pastiprinātu ražošanu. Vidējās devās ķermenim ir nepieciešams, bet paaugstināta koncentrācija mazina asinsvadu tonusu, mazina autonomo nervu sistēmu un izraisa simptomus, kas aprakstīti iepriekš.

Tātad pietrūkst paši par sevi nožēlojamu: tas nenozīmē neko labu. Parasti žēl par sevi ir kā purvs. Ja jūs patiešām esat slikti, esiet žēl, raudājiet (tas ir noderīgi, asaras ir dabisks antidepresants), un pēc tam piecelieties, sakratiet un turpiniet. Šausmīgi uzliesmojumiem vajadzētu būt vienreizējām akcijām, nevis parastajai valstij.

Protams, pārtraukt nožēlu nav viegli, betNav citas izejas. Tas ir ļoti biedējoši, lai atvērtu acis uz savām nepilnībām un kritiski novērtētu savas darbības. Bet bez tā nav iespējas pašpilnveidošanai. Jums ir jāpiespices sevi kā spēcīgu cilvēku, nevis kā žēlastības objektu. Un tad viss tavā dzīvē būs kārtībā!